Pēdējā brīža sindroms Latvijas politikā. Kas tālāk?

Šīs diena ir kārtējā vēsturiskā diena Latvijas vēsturē – ar 53 Saeimas deputātu atbalstu par Latvijas Republikas prezidentu ievēlēts bijušais „Unibanka” vadītājs Andris Bērziņš, kuru kā prezidenta kandidātu maija vidū, pāris nedēļas pirms prezidenta vēlēšanām, izvirzīja 5 ZZS pārstāvji. Vai tas ir pēdējā brīža sindroms Latvijas politikā? Nevienam nebija pārsteigums, ka V.Zatlers nebūs vienīgais prezidenta kandidāts, turklāt vēl viena kandidāta esamība veicina konkurenci, konkurence – kvalitāti.

Ne tikai A.Bērziņa kandidatūras izvirzīšana raksturo unikālo Latvijas politisko situāciju un tās pēdējā brīža sindromu. Nu jau visu mīlētais bijušais valsts prezidents Valdis Zatlers sestdien, 29. maijā, 5 dienas pirms prezidenta vēlēšanām, nāca klajā ar paziņojumu un rosinājumu atlaist Saeimu. Visu cieņu viņam, bet rodas jautājums: Vai tas nav nedaudz par vēlu? V.Zatlera minētie argumenti par Saeimas atlaišanu lielākoties attiecināmi uz 9. Saeimas deputātiem un viņu paveikto, taču kā „pēdējo pilienu kausā” var minēt Saeimas balsojumu pret kratīšanu A.Šlesera dzīvesvietā. Un šeit vairāki jautājumi: Kāpēc V.Zatlers nerosināja 9. Saeimas atlaišanu? Kāpēc 10. Saeimas atlaišana netika rosināta ātrāk? Esošā situācija un minētie argumenti par Saeimas atlaišanu bija zināmi jau sen. Rodas sajūta, ka šeit iejaukts kāds telefona zvans ar paziņojumu: Pamēģinām kaut ko jaunu? Turklāt aizdomīgi liekas, kas V.Zatlers nācis klajā ar šo paziņojumu neilgi pēc tam, kad A.Bērziņš tika izvirzīt kā otrais kandidāts uz valsts prezidenta amatu. Vai V.Zatlera rīcība ir ar mērķi? Gribētos ticēt, ka nē, taču pagrīdes runas liecina par eksprezidenta vēlmi dibināt jaunu politisko partiju. Kāpēc gan ne? Tautas atbalsts ir, daudz jaunu censoņu, kas vēlēsies iet politikā, un veco, kas no politikas vēl nav gatavi aiziet, arī ir. Tikai kāda mums garantija, ka šajā partijā neietilps no citām kulītēm izlīdušie un aizlaidušies vēzīši? Varbūt varam sākt ticēt labākai Latvijas nākotnei? Dzīvosim, redzēsim! Turklāt, neaizmirsīsim par pēdējā brīža sindromu Latvijas politikā, tas bieži sagādā mums jaunus pārsteigumus.

V.Zatlera rosinājumam atlaist Saeimu sekos referendums. 2011. gada jūlija beigās – kārtējais pēdējais brīdis, nekāda pārsteiguma. Līdz ar to jaunās Saeimas vēlēšanas notiks septembra beigās; reālo darbu jaunā Saeima sāks oktobrī. Vai Saeimas deputātiem būs vēl viens lieks atvaļinājuma mēnesis? Faktiski to tā nevaram nosaukt, bet Saeima jūlijā oficiāli ies atvaļinājumā, augustā no tā atgriezīsies; paliks tikai viens mēnesis līdz jaunās Saeimas vēlēšanām; pirmsvēlēšanu aģitācija ritēs pilnā sparā Saeimas reālais darbs tiks traucēts. Vēl kāda piebilde, politiskās partijas rausies savā vidū iesaistīt jaunus, dedzīgus cilvēkus. Jautājums: Jaunas sejas Saeimā? Kā rāda 10. Saeimas pieredze – tas nav risinājums, jo šajā sastāvā tika ievēlēts vairāk kā 60% jaunu seju. Kur esam nonākuši? Jaunie censoņi uzpirkti un lietas tiek bīdītas tālāk tāpat, kā iepriekš. Tā jau Latvijas politikā pieņemts.

Un tagad nedaudz par jaunievēlēto preizidentu. Nevaram noliegt, ka jaunievēlētais A.Bērziņš ir kompetents ekonomikas un tirdzniecības jomā, taču trūkst politiskās bagāžas, viņam priekšā smags darba un adaptācijas process. Labā ziņa – arī V.Zatlers tika ievēlēts prezidenta amatā bez jebkādas politiskās pieredzes. Latvijā taču pieņemts, ka par prezidentu var kļūt jebkurš; bija mums ķirurgs, tagad būs eksbaņķieris. Nekā jauna.

Ar A.Bērziņa ievēlēšanu esot pārvilkta svītra esošās valdības un Ministru prezidenta V.Dombrovska darbam un demokrātijai kā tādai. Monētas tumšā puse – V.Dombrovska valdība – visnoturīgākā valdība Latvijas vēsturē. Taču, arī A.Bērziņam ir galva uz pleciem, un, ja viņš redzēs par nepieciešamību par Ministru prezidentu virzīt V.Dombrovski, tā arī notiks, nu, nebūs mums Ministru prezidenta krēslā ne Andris, ne Ainārs, ne Aivars. Viņu saulīte lēnām sāk norietēt, turklāt vecums un veselība pārītim no viņiem drīz neļaus iesaistīties tik trauksmainā un stresa pārpilnā jomā kā politika. Taču ir fakts, kas raisa zināmas aizdomas šajā ziņā, un tā ir A.Šķēles pārāk apmierinātā sejas izteiksme (pēc www.delfi.lv fotogrāfijām, kas pievienota rakstam” Ar otro piegājienu par prezidentu ievēlēts eksbaņķieris Andris Bērziņš), brīdī, kad A.Bērziņš iznācis pa Saeimas durvīm. Rodas jautājums: Vai oligarhu vara valstī patiešām mazināsies? A.Šķēles sejas izteiksme rāda par neizskaidrojamu drošības sajūtu, kāda valda arī daļā vēl esošās Saeimas deputātu. Vai šai drošības sajūtai ir reāls pamats?

Arī sabiedrība nestāv malā. 2011. gada 2.jūnijā Sabiedrība par atklātību „Delna” rīkotais protests – sava veida masu psihoze, tauta ir ekstāzē par V.Zatlera paziņojumu, taču kārtējo reizi rīkojas vienā mirklī radītas labsajūtas un sen gaidītu vārdu iespaidā. Vai tiešām tautai jāizrāda necieņa pret jaunievēlēto prezidentu, par kuru balsojusi Saeima? Neesam taču aunu bars. Sāksim domāt ar savām galvām, nevis akli klausīsim citus, lai cik cēlos nolūkos viņi darbotos! Nenosodu „Delna” darbību un rīkoto protestu, jo pati apsvēru iespēju tajā piedalīties, bet nosodu Latvijas sabiedrību, kuras pārstāvjiem bieži vien nav sava viedokļa par valstī notiekošajiem procesiem, ir ģimenes, radu, kaimiņu vai draugu viedoklis, kurš nereti aizgūts no tādiem pašiem avotiem. Klusais telefons?

Vēl viena piebilde. Vai tiešām lielai sabiedrības daļai jāseko līdzi tam, kas tiek rakstīts DELFI vai TVNET komentāros? Tie ir cilvēki, kurus raksturo divi, nu jau sabiedrībai labi pazīstami, vārdi Tante Bauskā. Beidziet sēdēt mājās un visu dienu pavadīt „rokoties” internetā, pasaulē ir daudz labu lietu, par kurām runāt, turklāt, katram procesam, kas šobrīd notiek valstī, tāpat kā monētai, ir divas puses. Neviens nav tikai balsts un pūkains un neviens nav tikai melns. Bērziņa ievēlēšanai ir savas labās un sliktās puses. Neesmu šobrīd noskaņojusi dvēseles stīgas uz optimistiskās nots, taču nevēlos norakt cilvēku, pirms viņš sācis savu darbu. Dzīvosim, redzēsim! V.Zatlers bija labs prezidents, būtu tāds turpinājis būt, ja tiktu pārvēlēts, taču, kā mums zināms, prezidents lielākoties ir tikai valsts seja, nu, neietekmēs tik radikāli, kā daļa sabiedrības iedomājusies, A.Bērziņš valstī notiekošos procesus. Protams, neaizmirsīsim par biezajiem naudas makiem, kas vēl joprojām turpina valdīt pār politiku mūsu valstī, un neaizmirsīsim, ka šie naudas maki dzīvo ne tikai Latvijā, un nekur nav teiks, ka viens no tiem nav jaunievēlētais prezidents, kurš, iespējams, jau laicīgi atmazgājies balts un tīrs. Taču, kā jau teicu, nenoraksim, šim cilvēkam ir potenciāls, ko viņš pierādījis iepriekš esot augstos amatos, un dzīvosim, redzēsim!

Jūtot gaisā pārmaiņu dvesmu, un ar klusu cerību sirdī par gaišāku nākotni Latvijā,

Līva Immermane.